Latvijas okupācija (1940)

Attēls:Second_world_war_europe_1940_map_de.png‎
Latvijas okupācija 1940. gadā ir historiogrāfijā pieņemts apzīmējums Latvijas Republikas teritorijas vardarbīgai (draudi pielietot bruņotu spēku) ieņemšanai un aneksijai, ko īstenoja Padomju Savienība 1940. gada vasarā. Viens no pirmajiem starptautisko tiesību jēdzienu ''occupatio bellicara'' un ''occupatio pacifica'', balstoties uz Hanzas universitātes Hamburga prof. Rūdolfs Lauks u.c. juristu atzinumiem (1942. gada 30. jūnijā), lietoja Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Reinholds Zariņš 1943. gada 27. oktobra memorandā Apvienotā Karaliste Ārlietu ministrijai par situāciju ar Latvijas valsti.
Latvijas okupāciju pieņemts periodizēt 3 posmos:
Politiskās augsnes sagatavošana.
Pastāvīgas militārās klātbūtnes uzspiešana.
Karaspēka ievešana un varas pārņemšana.

Pirmais posms


Attēls:MolotovRibbentropStalin.jpg paraksta Molotova-Ribentropa pakts]]
PSRS IeTK Izlūkošanas, terora un diversiju IV pārvalde u.c. spēka struktūras jau no 1938. gada aktivizēja “politisko, ekonomisko, militāro un izlūkošanas darbību lai, atbalstot strādnieku kustību, gāztu marionešu režīmus Baltijā.” 1938. gada maijā sākās padomju preses uzbrukumi Baltijas valstīm. Tika inscenētas dažādas provokācijas un izmantota daļas iedzīvotāju neapmierinātība ar autoritāro režīmu.
1938. gada 12. martā Vācija anektēja Austrija ("Austrijas anšluss"). 1938. gada 30. septembrī Minhenes vienošanās rezultātā Vācija, Lielbritānija, Francija un Itālija vienojās par Čehoslovākijai piederošā Sudetu apgabala pievienošanu Vācijai un 1939. gada 15. martā Vācija okupēja visu pārējo Čehijas daļu.
1939. gada aprīlī Vācija lauza neuzbrukšanas līgumu ar Polija un 1939. gada pavasarī notika PSRS, Lielbritānijas un Francijas sarunas par Baltijas valstu neatkarības garantēšanu, ja kāda no Baltijas valstīm piedzīvotu tiešu agresiju vai pat tikai agresijas draudus. PSRS valdība piedāvāja militāri iejaukties pat bez cietušās valsts piekrišanas, ko Lielbritānijas un Francijas valdības noraidīja. 1939. gada 7. jūnijā Latvija parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju.
1939. gada 23. augustā PSRS nodrošinājās augstākajā politiskajā līmenī pret vērā ņemamo valstu (t.i. Trešais reihs) iebildumiem, noslēdzot t.s. Molotova-Ribentropa pakts ar slepenajiem papildu protokoliem, ar ko abas lielvalstis Austrumeiropu sadalīja piederības sfērās. Latvija, Somija un Igaunija tiek „iedalīta” PSRS; vēlāk – 28. septembrī – tai izdevās iegūt arī Lietuvu.

Otrais posms


1939. gada augustā PSRS sāka koncentrēt pie Latvijas robežām karaspēku, kura skaitliskais lielums oktobrī sasniedza ap 200 000 sarkanarmiešu ar aviāciju un tankiem, kas daudzkārt pārsniedza Latvijas armijas karavīru skaitu un bruņojumu.
1939. gada septembrī Vācija un PSRS iebruka Polijā, kas izraisīja Otra pasaules kara sākšanos. 1939. gada 28. septembrī PSRS un Vācija parakstīja protokolu par Igaunijas un Latvijas baltvāciešu izceļošanu.
Attēls:Finnish areas ceded in 1940.png]]
Paralēli tam Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas valdībām PSRS piedāvāja noslēgt „draudzības un savstarpējās palīdzības līgumu“ (t.s. ''Bāzu līgumu'') , kuru Latvijas puse bija spiesta parakstīt 5. oktobrī. Saskaņā ar šo līgumu PSRS ieveda Latvijā 25 000 vīru lielu karaspēka kontingentu, ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes, kur izvietoja kopā ar karaspēka vienībām un tehniku arī militāros inženiertehniskos darbiniekus kā arī karaspēka virsnieku ģimeņu locekļus. 13. oktobrī pēc PSRS pieprasījuma tika parakstīta papildus vienošanās, pēc tam, palielinoties PSRS prasību skaitam, nākošās (kopā 12 vienošanās).
Sarkanā armija 2. sevišķā strēlnieku korpusa sastāvā Latvijā bija 67. strēlnieku divīzija, 6. vieglo tanku brigāde, 10. smago tanku pulks, 86. zenītartilērijas divizions. Bez tam Latvijā atradās 18. aviācijas brigāde ar trim aviācijas pulkiem. Aviācijas pulki novietojās aerodromos. 15. iznīcinātāju pulks atradās Ventspils, 21. iznīcinātāju pulks Liepāja (divi eskadroni) un 39. jauktais aviopulks (divas eskadriļas) Vaiņodē. Bez tam Latvijā vēlāk ieradās viens smago bumbvedēju pulks (64 lidmašīnas). 2. sevišķā strēlnieku korpusa štābs atradās Liepāja, viens bataljons - Ventspils, bet 6. tanku brigāde - Vaiņode. Sākot ar 1940. gada janvāri uz Latviju, Lietuva un Igaunija (kuras bija spiestas parakstīt analoģiskus līgumus) katru mēnesi no PSRS devās 220 vagoni (aptuveni 11 vilcienu sastāvi) ar karaspēku un bruņutehniku.
1940. gada 9. janvārī PSRS pilnvarotais lietvedis Latvijā I. Zotovs PSRS ārlietu tautas komisāra vietniekam V. Potjomkinam un PSRS Ārlietu tautas komisariāta Baltijas valstu nodaļai sūtīja ziņojumu, kurā atzina, ka Latvijas valdība uzskata, ka pie šī līguma novedusi “draudošās briesmas no PSRS, kura savilkusi pie Latvijas robežas savu karaspēku”. Zotovs atzina, ka oficiāli Latvijas valsts izturas lojāli pret PSRS karabāzēm, taču “Latvijas valdība savstarpējās palīdzības paktu pilda ar lielu nepatiku.” 1940. gada 4. aprīlī PSRS Ārlietu tautas komisariāta Baltijas valstu nodaļas vadītājs A. Lisjaks ziņoja PSRS ārlietu tautas komisāram Vjačeslavs Molotovs un viņa vietniekam Vladimirs Dekanozovs, ka Latvijas valdošās aprindas uzskatot PSRS un Latvijas 1939. gada 5. oktobra savstarpējās palīdzības līgumu kā piekāpšanos spēkam un kā “uzspiestu pārejas posmu”.
1940. gada 28. maijā PSRS informēja Latvijas pārstāvjus, ka PSRS feldjēgers, kuri pavada pasts, ignorēs Latvijas likumdošanu un turpmāk Latvijas teritorijā nēsās ieročus. 1940. gada 7. jūnijā Latvijā bija izvietotas 84 dažādas Sarkanā armija sauszemes karaspēka daļas, karaspēka pārvaldes un iestādes. Galvenās karaspēka vienības bija 2. sevišķais strēlnieku korpuss un 67. strēlnieku divīzija ar pārvaldes centriem Liepājas kara osta un 6. vieglo tanku brigāde ar pārvaldes centru Līguti.

Trešais posms


Attēls:SovietBlockade1940.jpg
Jau 1940. gada sākumā bija izstrādāts detalizēts plāns militāram iebrukumam Baltijas valstīs, to armiju sakaušanai un karagūstekņu izvešanai uz PSRS un izvietošanai koncentrācijas nometnēs. 1940. gada 9. jūnijā PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks V. Černišovs ziņoja VK(b)P CK Politbirojam, ka konvoju karaspēks ir sagatavots atbruņoto Baltijas valstu armiju izvešanai un uzņemšanai astoņās nometnēs. Baltijas valstu austrumu pierobežas rajonos tika izveidota virkne pieņemšanas punktu Baltijas valstu karagūstekņu “uztveršanai”, lai tos nosūtītu tālāk uz 8 sagatavotām koncentrācijas nometnēm.
1940. gada 14. jūnijā Baltkrievijas sevišķā kara apgabala komandieris ģenerālleitnants Dmitrijs Pavlovs izdeva pavēli par to, kā jāizturas pret Baltijas nacionālo armiju karagūstekņiem. Izpildot šo pavēli, gūstekņi bija jāpieņem IeTK uz PSRS un Baltijas valstu robežas. 3. armijas sagūstītie karavīri bija jānodod PSRS IeTK Bigosovas un Svencjani dzelzceļa stacijā, bet 11. armijas gūstekņi — Solu un Marcinkancu dzelzceļa stacijā. Noteica karagūstekņu ēdināšanas normas, aizliedza atņemt karavīru personiskās mantas, izņemot ieročus.
Tika uzsākta situācijas destabilizēšana Latvijā:
1939. gada decembrī PSRS specdienestu emisāri uzraudzībā un ar tiešu līdzdalību tika organizēta Latvijas Komunistiskā partija un Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija t.s. ''kreisā bloka memoranda'' publicēšana, kurā aicināja Sarkanā armija gāzt Kārlis Ulmanis valdību.
Tika mēģināts organizēt Stokholmā t.s. Ansis Rudevics grupas alternatīvo valdību, kas ieņemtu dažas iestādes Ventspils un Liepāja un ar Sarkanās armijas atbalstu kā “tautas valdība” vērstos pret “Ulmaņa fašistisko režīmu”.
PSRS emisāri, veicot komunistisku aģitāciju dažās fabrikās, mēģināja organizēt strādnieku sacelšanos Latvijā, kas lūgtu PSRS militāro atbalstu. Šo virzienu pārtrauca Latvijas Politiskā policija, 1940. gada 9.-13. aprīlī Rīga arestējot 67 Latvijas Komunistiskā partija aktīvistus.
Tika organizēta Latvijā patvaļīgā atvaļinājumā esošu Sarkanās armijas karavīru un jūrnieku it kā nolaupīšana, kurā apsūdzēja Latvijas valsti.
Tika projektēta no latviešu izcelsmes PSRS pilsoņiem „valdība“, kura varētu sagrābt varu Rēzeknē un aicināt PSRS palīgā (analoģisku Somijas Demokrātiskā Republika “Tautas valdību" PSRS specdienesti noorganizēja Somija).

Militārā operācija


Attēls:Riga_1940_Soviet_Army.jpg‎
Pie Latvijas un Lietuvas dienvidaustrumu robežas sagrupējās PSRS 3. armija ar 4. un 24. strēlnieku korpusu un 3. kavalērijas korpusu. 11. armija ar 10. un 11. strēlnieku korpusu un 6. kavalērijas korpusu izvietojās pie Lietuvas robežas. Starp Somu līcis un Peipusa ezers izejas pozīcijas ieņēma 11. strēlnieku divīzijas daļas. Uz dienvidiem no Peipusa ezera izvietojās 8. armija. Pie Lietuvas robežas Sarkanā armija pabeidza ieņemt izejas pozīcijas 15. jūnijā, bet pie Latvijas un Igaunijas robežas — 16. jūnijā. Kopā Baltijas okupācijas veikšanai bija norīkotas 3 armijas, 7 strēlnieku un 2 kavalērijas korpusi, 20 strēlnieku, divas motostrēlnieku un 4 kavalērijas divīzijas. Pie Baltijas valstu robežām kaujas gatavībā stāvēja deviņas tanku un viena gaisa desanta brigāde.
1940. gada 8. jūnijā Lida notika Baltijas valstu pierobežā izvietotajās Sarkanās armijas daļās izsludinātā trauksme sakarā ar komandējošā sastāva slepeno apspriedi. Apspriedē armijas pavēlnieka vietnieks ģenerālleitnants Fjodors Kuzņecovs, kurš komandēja arī 11. armiju, ziņoja par “iespējamām darbībām pret Lietuvu”. Turpat 11. jūnijā no pulksten 13:00 līdz 16:00 notika cita apspriede, piedaloties nupat ieceltajam pavēlniekam ģenerālleitnantam D. Pavlovam, kurš iepazīstināja ar kaujas plānu un karaspēka uzdevumiem. Karaspēkam bija jādod pēkšņs trieciens Lietuvas armijai, nepieļaujot tās atkāpšanos uz Prūsija, un jāieņem Lietuva trijās četrās dienās. 1940. gada 12. jūnija kaujas pavēlē nr. 002/op uzdeva 11. armijai kopā ar 16. sevišķā strēlnieku korpusa (SSK) vienībām aplenkt un iznīcināt pretinieku kaujas rajonā. Pēc izvietošanās Lietuvas teritorijā 16. SSK bija jānotur savi dislokācijas rajoni, jāieņem tilti pār Nemunas un Neres upēm un jānodrošina 214. gaisa desanta brigādes 935 vīru desants piecus kilometrus uz dienvidiem no Gaižuki dzelzceļa stacijas. Kopā ar 16. sevišķā strēlnieku korpusa daļām desantniekiem bija jāieņem galvenie Kauņas objekti. Kauņas Aerodroms vēl bija paredzēts izsēdināt 475 desantniekus. Operāciju plānoja pabeigt 1940. gada 15. jūnija rītā. Jau 1940. gada 13. jūnijā desantēšanas vietas sagatavošanai netālu no Gaižuki stacijas bija desantēti septiņi cilvēki. No 1940. gada 14. jūnija pulksten 21:30 Baltijas valstīs izvietotā karaspēka radiostacijām bija jāstrādā tikai uztveršanas režīmā, gaidot signālu operācijas sākšanai.
Ideoloģiskai iedzīvotāju un Sarkanās armijas karavīru ietekmēšanai bija sagatavotas propagandas lapiņas, kuras bija paredzēts izkaisīt Baltijas valstīs no lidmašīnām kara pirmajās dienās. Tajās bija teikts: “...Sarkanā armija pārņem savā varenajā un uzticamajā aizsardzībā Baltijas tautu brīvību un neatkarību un atbrīvos jūs no kapitālistu un muižnieku jūga.”
14. jūnijā PSRS bruņotie spēki bloķēja Baltijas valstu gaisa telpu un Baltijas jūra. Baltijas jūrā no Klaipēdas piekrastes dienvidos līdz Narvai ziemeļos PSRS Baltijas jūras kara flotes kuģi jūrā izveidoja kādas septiņas aizsprosta grupas. Šajā jūras blokādes operācijā piedalījās kreiseris “Киров”, 2 līderkuģi, 3 mīnukuģi, 10 zemūdenes, 2 mīnu traleri un 1 lielgaballaiva, kopā 19 karakuģu.
Naktī no 14. uz 15. jūniju Sarkanā armija šķērsoja Latvijas-PSRS robežu un uzbruka III Abrenes bataljona 2. un 3. robežpunktiem, tos iznīcinot. Robežapsardzības punkti tika nodedzināts, divi robežsargi krita kaujā, kritis nošauts civiliedzīvotājs un viena sieviete ievainota, 10 robežsargi un 27 vietējie iedzīvotāji aizvesti gūstā uz PSRS. Saistībā ar šo agresijas aktu dokumentāli fiksēts pirmais nelikumīgais LR pilsoņa arests, ko veikušas PSRS spēka struktūras Latvijas teritorijā: tika sagūstīts un aizvests uz PSRS teritoriju Latvijas pilsonis, zemnieks Dmitrijs Maslovs - tur pret viņu tūlīt tika ierosināta krimināllieta par sadarbību ar Latvijas robežsardzi un izlūkdienestu, kā arī par spiegošanu pret PSRS. 1942. gada 8. aprīlī PSRS IeTK Sevišķā apspriede D. Maslovam piesprieda nāvessodu.

PSRS ultimāts Latvijai


16. jūnijā plkst. 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim F. Kociņam PSRS valdības Ultimāts, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, informējot, ka ja līdz plkst. 23:00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, padomju Sarkanā armija bez kādas atļaujas no Latvijas puses ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Šajā laikā Sarkanā armija jau bija okupējusi Lietuvu un īstenoja adekvātu operāciju Igaunijā.
17. jūnijā plkst. 9.00 Sarkanās armijas pārstāvis ģenerālpulkvedis D. Pavlovs sastapās ar Latvijas armijas pulkvedi Otto Ūdentiņš Jonišķi dzelzceļa stacijā, un plkst. 13:00 parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu - tā nepretosies ienākošajām Sarkanās armijas daļām, paliekot savās mītnēs.
Negaidot Latvijas valdības atbildi uz ultimātu un armiju pārstāvju tikšanās rezultātus, PSRS 8. armija un 2. armijas daļas pārgrupējās no kaujas kārtības gājienam un šķērsoja Latvijas-PSRS robežu - plkst 13:00 pirmie Sarkanās armijas tanki sasniedza Rīgu, ieņemot pozīcijas Latvijas galvaspilsētas stratēģiski svarīgākajos ielu krustojumos: vispirms tika sagrābti Spilves lidlauks, dzelzceļa stacijas, Tilts, galvenais pasts un telegrāfs, radiofons u.tml. stratēģiski objekti. Lai sazinātos ar Maskava, iekārtoja sakaru centrāli Vienības laukums. Sarkanā armija bloķēja civilo kuģu un lidmašīnu satiksmi ar citām valstīm. 3. armija ieņēma Latvijas dienvidaustrumu daļu, bet 2. SSK vienības — Latvijas rietumdaļu. Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem. (http://vip.latnet.lv/LPRA/treijs.htm 1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijā bija 2013 virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji un 1275 brīva līguma darbinieki, kopskaitā 30 843 cilvēki.)
PSRS aizsardzības tautas komisāra maršala Sergejs Timošenko 1940. gada 17. jūnija ziņojumā nr. 390-ss VK(b)P CK Politbirojam teikts: “Lai ātrāk nodrošinātu Baltijas Kara Darbības Teritoriju, uzskatu par nepieciešamu nekavējoši uzsākt ieņemto Baltijas republiku teritorijā šādus pasākumus: ...Austrumprūsijas un Baltijas pierobežu nekavējoši ieņemt mūsu robežapsardzības karaspēkam. ... Uzsākt ieņemto republiku armiju atbruņošanu un izformēšanu. Atbruņot iedzīvotājus, policiju un nemilitārās organizācijas. ... Valsts objektu apsardzību, sardžu un garnizonu dienestu uzdot mūsu Sarkanās armijas karaspēkam. ... Uzsākt ieņemto republiku sovetizāciju. ... Ieņemto republiku teritorijā izveidot Baltijas kara apgabalu ar štābu Rīgā. Par apgabala karaspēka pavēlnieku iecelt ģenerālpulkvedi Afanasenko.” PSRS IeTK Izlūkošanas, terora un diversiju 4. Pārvaldes vadītājs Pāvels Sudoplatovs vēlāk atzina: “Latviju okupēja mūsu karaspēks”.
PSRS ignorēja 1932.gada 5.februārī ar Latviju parakstītajā neuzbrukšanas līgumā fiksēto mehānismu līgumslēdzēju pušu nesaskaņu noregulēšanai, turklāt pārkāpa šo līgumu, jo tas nepārprotami un tieši izslēdza spēka lietošanas draudus, kas būtu vērsti pret vienas vai otras valsts politisko neatkarību, paredzot, ka līgumslēdzējas puses atturēsies no jebkādas agresīvas akcijas pret otru pusi.

Okupācijas vara


Latvija nonāca pilnīgā Padomju Savienība t.i. svešas armijas varā, kas saskaņā ar 1907. g. ''Hāgas sauszemes kara konvencijas'' 42. pantu, ir būtiska okupācijas pazīme. Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā, PSRS armija un specdienesti.
Andrejs Višinskis virsvadībā valdību sastādīja PSRS sūtniecībā. Uz turieni gāja paši vai tika aicināti cilvēki, kuriem pēc vietējo PSRS diplomātu un Maskavas pārstāvja domām varēja droši uzticēt ministra portfeļus (daudzi uzaicinātie - piem., Atis Ķeniņš, Jānis Breikš, Pēteris Bergis - atteicās). 18. jūnijā Latvijā ieradās PSRS oficiālais pārstāvis Andrejs Višinskis, kurš 19. jūnija vakarā ieradās pie Kārlis Ulmanis un iesniedza tam izpildīšanai sagatavoto jauno „valdības“ ministru sarakstu. 20. jūnijā notika Ulmaņa valdības pēdējā sēde, bet nākamajā dienā - jaunā Ministru kabinets pirmā sēde. Tajā no vajadzīgajiem 10 ministriem piedalījās tikai 6, kurus bija izdevies dažās dienās sadabūt: Ministru prezidents un ārlietu ministra v.i. prof.Dr. Augusts Kirhenšteins, iekšlietu ministrs - žurnālists Vilis Lācis, kara ministrs - ģenerālis Roberts Dambītis, sabiedrisko lietu ministrs - Pēteris Blaus, satiksmes ministrs - Jānis Jagars, tautas labklājības ministrs - Jūlijs Lācis un tieslietu ministrs - Juris Pabērzs. Neviens no viņiem nebija šajā laikā LKP biedrs. Lai pilnīgi nokomplektētu kabinetu, vajadzēja vēl 17 dienas. Par izglītības ministru 2. jūlijā kļuva prof.Dr. Paulis Lejiņš, par zemkopības ministru 4. jūlijā - agronoms Jānis Vanags (agronoms), par finansu ministru 4. jūlijā - inženieris Kārlis Karlsons. Valsts kontrolieris no 5. jūlija bija Arnolds Tabaks. Šādā sastāvā šī t.s. ''Tautas valdība'' darbojās līdz 21. jūlijam.
21. jūnijā tika publicēts pirmā t.s. „Tautas valdības“ deklarācija par Kārlis Ulmanis kabineta „gāšanu“ un jaunas kārtības iedibināšanu. Pašu Kārlis Ulmanis visai drīz arestēja NKVD (tas bija klajā pretrunā ar visām esošajām starptautiskajām tiesībām, t.sk. arī ar PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līguma 5. pantu, kas paredzēja, ka pakta realizēšana nekādā ziņā nedrīkst skart līgumslēdzēju pušu suverēnās tiesības, to valsts iekārtu, ekonomisko un sociālo sistēmu, kā arī militāros pasākumus).
Ar okupācijas karaspēka palīdzību PSRS NKVD (kr. ''Народный коммисариат внутренних дел — Iekšlietu tautas komisariāts'') emisārs un to atbalstītāji no LR pilsoņu vidus „uz vietām“ pārņēma varu, piemēram, 1940. gada 19.-20. jūnijā Liepājā demonstrācijām pa priekšu gāja sarkanarmieši ar durkļiem “kaujas gatavībā”, tad pūlis kopā ar sarkanarmiešiem sagrāba valsts pasta ēku, Aizsargi (organizācija) namu (šaujot). Latvijas armijas Zemgales divīzijas komandieris ģenerālis Bahs Žanis 1940. gada 21. jūnijā ziņoja armijas komandierim ģenerālim Hartmanim, ka viņam uzticētās armijas vienības ir bloķētas kazarmās, bez munīcijas un kaujas nespējīgas, pārvietošanās ziņā pakļautas vietējam Sarkanās armijas štābam.
1940. gada 25. jūnijā Trešais reihs vēstnieks U. Koce ziņoja Berlīnei, ka repatriācijai pieteicies liels skaits “apšaubāmu” vāciešu, tai skaitā okupēto valsti vēlējās pamest vēl teorētiski pie varas vēl esošās valdības locekļi (piemēram, bēgt vēlējies iekšlietu ministrs A. Bērziņš). 21. jūnijā Apvienotā Karaliste vēstnieks Latvijā Čārlzs Ords (''Orde'') telegrafēja uz Londona: “Saprotams, ka jaunās valdības izveidošana nevar notikt uz Satversmes pamata, bet gan spiediena rezultātā no ārienes”, bet 27. jūnijā “… notikumu gaita pilnīgi ir atkarīga no Politbiroja lēmumiem ...” 11. jūlijā vācu vēstniecībām Tallina, Rīgā un Kauņā Telegrāfs Vācijas Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs (Latvija) R. Veiczekers: “...jārēķinās ar Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai.” U. Koce ziņoja uz Berlīni 19. jūlijā: “Šejienes notikumu veidu un tempus nosaka tikai Maskava.”
27. jūnijā VK(b)P CK Politbirojs Maskavā izveidoja okupēto Baltijas valstu Komunistiskās partijas centrālkomitejas.
Ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu (t.i. pirms Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā) okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas Sarkanās armijas sastāvā kā ''teritoriālie korpusi'' (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP - ''Tautas Komisāru padomes'' - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle).

Represijas


Sākot ar okupācijas pirmajām dienām PSRS NKVD un Sarkanā armija dienesti uzsāka formāli neatkarīgas valsts pilsoņu arestus, kas uzskatāmi apliecina okupācijas pastāvēšanu ''de facto''.
Attēls:Latvia deportation 1941.jpg
Arestēja arī Latvijas armijas vadību un “bīstamākos” virsniekus. Jūnija beigās Juhnovas filtrācijas nometnē ieveda pirmos arestētos Baltijas valstu armijas virsniekus un karavīrus (1940.-1941. gados PSRS spēka struktūras arestēja aptuveni 800 Latvijas armijas virsnieku un instruktoru, no kuriem mūsdienās noskaidroti 682 bojā gājušie, t.sk. 19 ģenerāļi, viens admirālis, 44 pulkveži, 109 pulkveži-leitnanti, 195 kapteiņi, 145 virsleitnanti, 142 leitnanti - kopā okupācijas vara ieslodzīja koncentrācijas nometnēs 4665 latviešu karavīrus, t.i., 15,12% pirmsokupācijas laika Latvijas armijas).
Latvijas tiesu sistēma tika likvidēta līdz ar okupācijas sākšanos. Visas okupācijas varas iestāžu arestēto lietas skatīja Sarkanās armijas Kara tribunāli, t.i. svešas valsts juridiskās sistēmas struktūras:
Baltijas sevišķā kara apgabala Kara tribunāls;
Baltijas sevišķā kara apgabala 8. armijas Kara tribunāls;
Baltijas sevišķā kara apgabala 4165. kara daļas Kara tribunāls;
Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāls (nelegālo PSRS robežas pārgājēju lietas).
Bijušajā VDK arhīvā atrodas informācija par 7292 arestētām personām, no kurām 263 bija sievietes. 184 bija arestētas laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1940. gada 5. augustam (t.i. pirms oficiālās Latvijas PSR iekļaušanas PSRS sastāvā). Pirmos arestēja iepriekšējās varas pārstāvjus (valdības locekļus, ierēdņus, Policija un tiesu darbiniekus, aizsargus, robežsargus u.c.), kā arī to organizāciju pārstāvjus, kuriem bija sakari ar ārzemēm (Krievi, Poļi, Ebreji, “Pērkonkrusts” u.c.). Aresti lielākoties tika pamatoti kā to personu sodīšana, kas bija "cīnījušās pret revolucionāro kustību un strādnieku šķiru". Līdz oficiālai KPFSR Kriminālkodeksa ieviešanai 1940. gada novembrī bija arestēti ap pusotra tūkstoša cilvēku.
Valsts pārvaldē okupācijas vara sākot ar 18. jūniju nomainīja visus vadošos darbiniekus — to atlasi kontrolēja un vadīja Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) Centrālās komitejas (CK) Kadru pārvalde. Kā izpildinstitūcija piedalījās arī Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) CK un tai amatu jautājumā pakļautā Latvijas PSR Tautas Komisāru padome (TKP). T.s. Latvijas PSR „valdībai“ nebija tiesību aicināt vadošā darbā kādu kandidātu, nesaskaņojot to ar VK(b)P CK. Ja kāda persona vēlējās strādāt Latvijas PSR pārvaldē, vietējās varas iestādes norādīja, ka ar lūgumu strādāt Latvijas PSR ir jāvēršas Maskavā VK(b)P CK.
Okupācijas pārvaldes leģitimizācija:
Višinska izveidotā „Tautas valdība“ ar Augusts Kirhenšteins kā ministru prezidentu 14.-15. jūlijā organizēja „tautas Saeimas“ vēlēšanas. Vēlēšanās piedalījās tikai viens saraksts katrā apgabalā - ''Darba tautas bloks'', - kuru formāli vadīja no pagrīdes izgājusī LKP|LK(b)P. Daudzās vēlēšanu komisijās bija okupētājvaras, pārstāvji, kas uzraudzīja balsošanas gaitu un to apturēja, ja viņam šķita kas neatbilstošs scenārijam. Par mēģinājumu izvirzīt alternatīvu deputātu kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanām, t.i., par darbību, kas arī pēc jaunā Saeimas vēlēšanu likuma bija legāla, PSRS drošības iestāžu pārstāvji „vainīgos“ arestēja un tiesāja.
21. jūlijā jaunievēlētā tā sauktā „Tautas Saeima” pasludināja Latvijas Republikas likvidēšanu, „padomju varas atjaunošanu”, jaunas valsts — Latvijas PSR — proklamēšanu, un nolēma, pārkāpjot Satversmi, tas ir nelikumīgi<ref>Tika pārkāpta Satversme, tā padarot pasākumu par nelikumīgu:
Pirmkārt, Satversmes 49. pants noteica, ka "ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlamās Saeimas sanākšanai". Tātad valdība nebija tiesīga pieņemt vēlēšanu likumu, jo Satversmes 64. pants paredzēja, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai".
Otrkārt, Vēlēšanu sagatavošanai bija atvēlētas tikai 10 (!) dienas, tādējādi ignorējot Satversmes sapulces 1922. gada 9. jūnijā apstiprinātā likuma par Saeimas vēlēšanām 30.pantu, kas noteica reālu termiņu: "Vēlēšanu dienas nosaka Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Satversmes likumu. Tām jābūt izsludinātām "Valdības Vēstnesī" vismaz 40 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas."
Treškārt, Kā Latvijas Satversme, tā 1922. un 1940. gada Saeimas vēlēšanu likums nosacīja, ka vēlēšanu tiesības ir visiem Latvijas pilsoņiem un par deputātu kandidātiem arī var uzstādīt tikai Latvijas pilsoņus . Ignorējot šo prasību, vēlēšanu kampaņu vadīja un kļuva arī par deputātiem PSRS pilsoņi J.Kalnbērziņš, O.Auguste, P.Plēsums u.c. LKP vadītāji un funkcionāri.
Ceturtkārt, Neviens valdības vai CVK lēmums neparedzēja ārzemju novērotāju klātbūtni vēlēšanās - taču Sarkanās armijas politvadītāji bija klāt un kontrolēja t.s. vēlēšanu gaitu ne vienā vien iecirknī (piemēram, Liepājas apriņķa Aizvīķu vēlēšanu iecirknī, kā teikts vēlēšanu komisijas protokolā, "pulksten 10 vēlēšanu telpās ieradās mums draudzīgās PSRS kareivji... Tā paša apriņķa Asītes iecirkņa I apakšiecirkni ar savu klātbūtni "pagodināja" kompartijas Lejaskurzemes organizācijas pārstāvji, padomju virsnieki M.Sijanovičs un A.Novikovs).
Piektkārt, Satversmes 3. pants ietilpst valsts konstitucionālajās pamatnormās, kuras saskaņā ar 77. pantu var grozīt tikai tad, ja šie grozījumi ir apstiprināti arī tautas nobalsošanā. Mainīt Latvijas valsts pamatus (pie tiem pieskaitāma arī suverenitāte un valsts teritorija) ir tikai suverēnās varas nesējam — Latvijas tautai, nevis valsts institūcijām ar pakārtotu leģitimācijas pakāpi (Saeimai vai Ministru kabinetam). Tādēļ 77. pants ir prioritārs pār Satversmes 73. pantu, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm. Satversmi nevar apiet un tautai nevar atņemt tiesības un pienākumus, kurus nosaka 77. Satversmes pants. Tikai tauta vispārējā referendumā tiesīga lemt par jautājumiem, kas attiecas uz valsts konstitucionālo pamatu.</ref>, lūgt Latvijas uzņemšanu PSRS sastāvā.
Attēls:Latvian SSR 1940.jpg
5. augustā PSRS ar speciālu likumu iekļāva Latvijas teritoriju savā sastāvā kā administratīvu vienību ar nosaukumu Latvijas PSR (kuru daļa valstu tā arī nekad neatzina par valsti un starptautisko tiesību subjektu). Padomju valdība Vjačeslava Molotova personā paziņoja, ka Padomju Savienība ir atguvusi teritoriju, ko Rietumu lielvaras tai atrāvušas 1919.-1920. gadā.

Viena teritorija, divas valstis


Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Reinholds Zariņš, pamatojoties uz Latvijas Republikas valdības piešķirtajām ārkārtējām pilnvarām, nodrošināja Latvijas interešu pārstāvniecību Rietumeiropā — juridiski Latvijas Republika turpināja pastāvēt, kaut faktiski bija iekļauta citas valsts sastāvā kā province.
1940. gada 27. jūlijā Amerikas Savienotās Valstis valdība oficiāli paziņoja, ka trīs Baltijas valstis ir okupējusi PSRS, un Vašingtona šo aktu nosoda. Līdzīgu pozīciju ieņēma Apvienotā Karaliste, Austrālija, Kanāda, Francija, Beļģija, Vatikāns, Īrija, Somija, Dānija, Norvēģija, Portugāle, Turcija, Brazīlija, Ķīna, Dienvidslāvija u.c. Neatzīstot Latvijas PSR valdības un trešās valsts (PSRS) direktīvas par juridiski saistošām, turpināja darboties 58 Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības 8 valstīs: Amerikas Savienotās Valstis, Austrālija, Beļģija, Brazīlija, Īrija, Kanāda, Apvienotā Karaliste (ar protektorātiem, domīnijām un kolonijām), Norvēģija.
PSRS historiogrāfijā uzskatīja, ka nekāda Latvijas okupācija 1940. gadā nav notikusi, bet Latvija iekļāvās tās sastāvā brīvprātīgi. Mūsdienās Krievijas valdībai un vadošajiem vēsturniekiem ir mazliet koriģēta nostāja - okupācijas jēdziens Latvijas (un pārējo Baltijas valstu) gadījumā nav piemērojams, bet Latvija iekļāvās PSRS, pamatojoties uz tā laika likumdošanu.

Skatīt arī


Litene
Somijas Demokrātiskā Republika

Ārējās saites


http://www.liis.lv/pag_izpratne/2/okupaacija_avoti.htm Vēstures avoti par Latvijas okupāciju - dokumenti.
http://www.latvija.ie/lv/latvia/vesture/okupacijas-aspekti/ LR Ārlietu ministrija - Latvijas okupācija: vēsturiskie un starptautiski tiesiskie aspekti
http://vip.latnet.lv/LPRA/stranga_iekl.htm Dr. hist. Stranga A. Latvijas okupācija un iekļaušana PSRS (1940—1941)
http://vip.latnet.lv/LPRA/2002konf/strods.htm Dr. habil. hist., prof. Strods H. Baltijas valstu okupācija: izpēte, terminoloģija, periodizācija
http://www.am.gov.lv/lv/latvia/vesture/okupacijas-aspekti/ Dr. habil. hist. Feldmanis I. Latvijas okupācija: vēsturiskie un starptautiski tiesiskie aspekti
http://vip.latnet.lv/LPRA/mol_feldmanis.htm Dr. habil. hist. Feldmanis I. Okupācijas patiesais sākums
http://vip.latnet.lv/LPRA/deklaracija.html LR Saeimas Deklarācija par Latvijas okupāciju
http://89.254.140.186/fds/LatvijasVesture/lkvaf20g.rtf Latvija kā valsts, attīstības formās, 20.gs.
http://www.historia.lv/alfabets/L/la/okupac/okupac.htm Latvijas okupācija un aneksija (16.06.1940.-05.08.1940.)
http://www.historia.lv/alfabets/L/la/okupac/dokumenti/000.htm Dokumenti pie šķirkļa Latvijas okupācija un aneksija
http://www.omip.lv/iss-vestures-parsk/okupacijas-sakums Okupācijas sākums - Latvijas Okupācijas muzeja Izglītības programmas materiāls
http://www.arhivi.lv/index.php?&1387 Latvijas Valsts vēstures arhīvs - Latvijas sūtniecība Londonā
http://www.archiv.org.lv/LVA/pdf/Tezes1999_latv.pdf Konference - Molotova-Ribentropa pakts un tā sekas
http://www.historia.lv/publikacijas/narativ/okup/krimuldens.htm Kapteiņa A. Krimuldēna atmiņas par Latvijas un Padomju Savienības militāro pārstāvju sarunām 1940. gada 17. jūnijā
http://vip.latnet.lv/LPRA/treijs.htm Prof. Dr.habil.hist. Treijs R. Par Latvijas okupāciju 1940. gadā.
http://turiba2.valsts.lv/vesture/10.2.php Latvijas okupācija 1940.17.VI - Turiba.lv mācību materiāls

Atsauces

Literatūra


Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads). // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1964. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 13 sēj.). — Rīga, 2003.
Stranga A. Latvijas okupācijas pirmais posms (1939. gada 23. augusts — 1940. gada sākums) // Okupācijas režīmi Latvijā 1940.—1952. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 10 sēj.). — Rīga, 2004.
Bērziņš A. 1939. gads. Lielo notikumu priekšvakarā. — Ņujorka, 1976.
Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata, 2003: Pakta zona. — Rīga, 2004.
Balodis A. Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā. — Rīga, 1980.
Ciganovs J. Piegādes karam // Lauku Avīze. Mājas Viesis, 23.08.2002.
Niedre O. Latvijas armijas iznīcināšanas process 1940.—1941. gadā // Latvijas Vēsture, 1994, 1. Nr. 2. Nr., 4. Nr.
Feldmanis A. E. Masļenku traģēdija — Latvijas traģēdija. — Rīga, 2002.
Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1920-1940: Ārpolitika. — Stokholma, 1982.
Bambals A. 1940./1941. gadā represēto latviešu virsnieku piemiņai // Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata 1999. — Rīga, 2000.
Bambals A. Staļinisma genocīds pret Latvijas armijas karavīriem Baigajā gadā // Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā: Konferences materiāli. — Rīga, 1992.
Jēkabsons Ē., Bambals A. Latvijas armijas iznīcināšana un represijas pret tās karavīriem 1940.—1941. gadā // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.—1956. gadā: Latvijas Vēsturnieku komisijas 2000. gada pētījumi (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.). — Rīga, 2001.
Šneidere I. Represijas pret Latvijas Republikas valsts darbiniekiem 1940.—1941. gadā // Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā: Konferences materiāli — Rīga, 1992.
Lerhis A. Padomju represijas pret neatkarīgās Latvijas diplomātiem // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.—1956. gadā: Latvijas Vēsturnieku komisijas 2000. gada pētījumi (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.). — Rīga, 2001.
Žvinklis A. Padomju represijas pret Latvijas Republikas parlamentāriešiem 1940.—1941. gadā // 1941. gada 14. jūnija deportācija — noziegums pret cilvēci: Starptautiskās konferences materiāli, 2001. gada 12.—13. jūnijs, Rīga (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 6. sēj.). — Rīga, 2002.
Okupācijas varu politika Latvijā 1939 - 1991. - Dok. kr., LVA., Rīga, 1999.
Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940. / ievada autori I.Grava—Kreituse, I.Feldmanis un A.Stranga - Rīga, 1995.
Lēbers D. A. Latvijas valsts bojāeja 1940. gadā. Starptautiski tiesiskie aspekti. // Latvijas valsts atjaunošana 1986.-1993. - Rīga, 1998
Žagars Ē. Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā. 1940.-1941. - Rīga, 1975.
Russia Estends Troop Concentration in Baltic // Chicago Daily Tribune, June 17, 1940
Wilhelm A. A. Rassenpolitik und Kriegsführung. — Passau, 1991
Die Beziegungen zwischen Deutschland und der Sovjetunion 1939 / Hrsg. von Dr. A. Seidl. — Tübingen, 1949
Roesel J. Der Anschluß von Staaten in der modernen Geschichte. — Frankfurt a. M.; Berlin, 1999
Судоплатов П. Спецоперации Лубъянки и Кремля в 1930—1950 годы. — Москва, 1997
Кенан Дж. Дипломатия второй мировой войны. — Москва, 2002
Соколов Б. Прибалтика в составе СССР. 1940—1980 годы. — Москва, 2002
Жирнов Е. Отец говорил, что не должен был вляпаться в ГКЧП // Коммерсант власть, 2002, 19 февр.
1941 год в 2-х книгах. — Москва, 1998
Риббентроп И., фон. Между Лондоном и Москвой. Воспоминания и последние заметки. — Москва, 1996
Катынь. Пленники необъявленной войны. — Москва, 1999
Лебедева А. Подготовка лагерей для прибалтов // Катынь — преступления против человечества. — Москва, 1994
Органы Государственной безопасности СССР в Великой отечественной войне // Сборник документов. - Москва, 1995
1941 год. Документы. — Москва, 1998
Жуков Ю. Тайны истории. — Москва, 2000
Невежин В. Речь Сталина 5 мая 1941 года и апология наступательной войны // Отечест-венная история. — Москва, 1995, No 2
Ант Ю. Военные базы в Эстонии (1939—1940) // Радуга, No 1, 1990
Полпреды сообщают... Сборник документов об отношениях СССР с Латвией, Литвой и Эстонией. Август 1939 г. — август 1940 г. — Москва: Международные отношения, 1990. ISBN 5-7133-0354-3
Похлебкин В. Великая война и несостоявшийся мир 1941—1945—1994. Военный справочник. — Москва, 1999
Органы государственной безопасности в Великой Отечественной войне. Сборник документов. Том 1: Накануне, книга первая (ноябрь 1938 г. — декабрь 1940 г.). — Москва, 1996
Лебедева А. Подготовка лагерей для прибалтов // Катынь — преступления против человечества. — Москва, 1994
Kategorija:Latvijas vēsture
Kategorija:Militārā okupācija
Kategorija:PSRS politiskās represijas
Kategorija:Otrais pasaules karš
en:Soviet occupation of Latvia in 1940
es:Ocupación soviética de Letonia en 1940
ru:Ввод советских войск в Латвию

Veidne:Itālijas reģiona infokaste

}}| style="width: 140px" Attēls:}}}
| }| style="width: 650px" Attēls:}}}
|}
|- align="center" bgcolor="#e9f0fc"
! colspan=2 | Galvenie dati
|- bgcolor="#FFFFFF"
| Reģiona kods: || }
|- bgcolor="#FFFFFF"
| Reģiona centrs: || }
|- bgcolor="#FFFFFF"
| Lielākās pilsētas: || }
|- bgcolor="#FFFFFF"
| Platība: || }&nbsp;km&sup2;
|- bgcolor="#FFFFFF"
| Iedzīvotāju skaits: || }
|- bgcolor="#FFFFFF"
| Iedzīvotāju blīvums : || }/km&sup2;
|- bgcolor="#FFFFFF"
| Provinces: || }
|- bgcolor="#FFFFFF"
| Komūnu skaits: || }
|- bgcolor="#FFFFFF"
| Mājas lapa: || }
|}<noinclude>

Kopējama formas sagatave:


<pre style="width: 18em;"></pre>
Kategorija:Ģeogrāfijas infokastes
</noinclude>

Veidne:Ķīnas provinces

<noinclude>
Category:Ģeogrāfijas navigācijas veidnes
be:Шаблон:Правінцыі КНР
bg:Шаблон:Административно деление на Китайската народна република
da:Skabelon:Kinas provinser
en:Template:Province-level divisions of the People's Republic of China
et:Mall:Hiina Rahvavabariigi haldusjaotus
eu:Txantiloi:Txinako Herri Errepublikaren banaketa administratiboa
fa:الگو:تقسیمات کشوری چین
he:תבנית:מחוזות סין
hi:साँचा:चीनी जनवादी गणराज्य के प्रशासनिक प्रभाग
id:Templat:Provinsi RRC
it:Template:Province della Cina
ja:Template:中華人民共和国の行政区画
jv:Cithakan:Provinsi RRC
ka:თარგი:ჩინეთის ადმინისტრაციული დაყოფა
ko:틀:중화인민공화국의 행정 구역
lt:Šablonas:Kinija-ter
mk:Шаблон:Покраини во Кина
mn:Загвар:БНХАУ-ын засаг захиргааны нэгжүүд
ms:Templat:Wilayah China
nl:Sjabloon:Navigatie bestuurlijke indeling China
no:Mal:Kinas provinser
os:Шаблон:Китайы провинцитæ
pt:Predefinição:Subdivisões da República Popular da China
qu:Plantilla:Pulitika rakiy (Chunwa Runallaqta Republika)
ro:Format:Împărțirea administrativă a Republicii Populare Chineze
ru:Шаблон:Провинции КНР
sco:Template:Province-level diveesions o the Fowkrepublic o Cheenae
sr:Шаблон:Народна Република Кина
su:Citakan:Propinsi RRC
sv:Mall:Kina
th:แม่แบบ:เขตการปกครองในจีน
vi:Bản mẫu:Đơn vị hành chính cấp tỉnh CHNDTH
zh:Template:中华人民共和国省级行政区
zh-min-nan:Template:PRC Hengchengkhu
</noinclude>

Doda


Dorota Rabčevska (; dzimusi , Cehanova, Polija), plašāk pazīstama ar savu skatuves vārdu Doda ir poļi dziedātāja. Viņa savu karjeru uzsāka grupā "Virgin (grupa)", tomēr kopš 2007. gads. gada ir solomāksliniece.

Diskogrāfija


Ar "Virgin"


"Virgin" (2002)
"Bimbo" (2004)
"Ficca" (2005. gads)

Solokarjera


"Diamond Bitch" (2007. gads)
"Diamond Bitch - Reedition" (2008. gads)
"The Seven Temptations" (2011. gads)

Ārējās saites


http://www.doda.net.pl Oficiālā mājaslapa
Kategorija:1984. gadā dzimušie
Kategorija:Poļu dziedātāji
af:Doda
be:Дода
be-x-old:Дарота Рабчэўска
bg:Дорота Рабчевска
ca:Dorota Rabczewska
cs:Dorota Rabczewska
csb:Dorota Rabczewska
da:Dorota Rabczewska
de:Dorota Rabczewska
el:Doda
en:Doda (singer)
eo:Dorota Rabczewska
es:Dorota Rabczewska
et:Dorota Rabczewska
fa:دودا (خواننده)
fr:Dorota Rabczewska
id:Dorota Rabczewska
is:Dorota Rabczewska
it:Dorota Rabczewska
ja:ドロタ・ラプチェフスカ
la:Dorota Rabczewska
mk:Дорота Рабчевска
nl:Dorota Rabczewska
pl:Dorota Rabczewska
pt:Doda
ro:Dorota Rabczewska
ru:Дода (певица)
simple:Doda (singer)
sk:Dorota Rabczewska
sq:Dorota Rabczewska
sr:Дода
sv:Dorota Rabczewska
szl:Dorota Rabczewska
tr:Dorota Rabczewska
uk:Дорота Рабчевська
vi:Dorota Rabczewska

Arturs Rojeks


Arturs Rojeks (dzimis ) ir Polis alternatīvais roks grupas ''Myslovitz'' ģitārists un solists.
Grupu iesākumā sauca ''The Freshmen'', pēc filmas ''The Freshman (filma)'', ar Marlons Brando un Metjū Broderiks galvenājās lomās.
1994. gadā grupas nosaukumu tikai mainīts uz ''Myslovitz'' pēc Mislovices pilsētas , kur Rojeks dzimis.

Singli


''Cisza i wiatr'' (2007)
''W drodze'' - (2007)
Kategorija:1972. gadā dzimušie
Kategorija:Poļu dziedātāji
en:Artur Rojek
es:Artur Rojek
pl:Artur Rojek

Havi

Šavi

Xavi

Šavi

Cjiņhuandao


Cjiņhuandao () ir pilsēta Hebei provincē Ķīna, Bohai jūras krastā.
Cjiņhuandao ir trīs galvenie attīstības rajoni:
Beidaihe ir piejūras kūrorts, kurš ir iecienīta politiķu tikšanās vieta.
Haiganas rajons ir osta un Cjiņhuandao pamatteritorija.
Šaņhaiguaņa ir populārs tūrisma galamērķis; Lielais Ķīnas mūris austrumu gals.
Cjiņhuandao Olimpiskā sporta centra stadionā notika kvalifikācijas turnīra spēles 2008. gada Pekinas olimpiādes laikā.

Ārtējās saites


http://www.qhdta.gov.cn/ Cjiņhuandao tūrisma administrācija
Kategorija:Hebei pilsētas
ar:تشنهوانغداو
bg:Цинхуандао
ca:Qinhuangdao
cs:Čchin-chuang-tao
da:Qinhuangdao
de:Qinhuangdao
en:Qinhuangdao
eo:Ĉinhŭangdaŭo
es:Qinhuangdao
eu:Qinhuangdao
fi:Qinhuangdao
fr:Qinhuangdao
id:Qinhuangdao
it:Qínhuángdǎo
ja:秦皇島市
ko:친황다오 시
ms:Qinhuangdao
nl:Qinhuangdao
nn:Qinhuangdao
no:Qinhuangdao
pl:Qinhuangdao
pt:Qinhuangdao
ro:Qinhuangdao
ru:Циньхуандао
simple:Qinhuangdao
sv:Qinhuangdao
ug:Chinxuangdaw shehiri
uk:Ціньхуандао
vi:Tần Hoàng Đảo
war:Qinhuangdao
zh:秦皇岛市

Veidne:VietasKarte Ķīna

}
|name = Ķīna
|type=custom
|image = China edcp location map.svg
}}<noinclude>
Kategorija:Atrašanās vietas veidnes
am:መለጠፊያ:Location map ቻይና
an:Plantilla:Mapa de localización China
arz:قالب:Location map China
ba:Ҡалып:ПозКарта Китайская Народная Республика
bar:Vorlage:Positionskarte China
bg:Шаблон:ПК Китай
bn:টেমপ্লেট:Location map China
ce:Куцкеп:КепКарда Китай Халкъа Пачхьалкх
cs:Šablona:LocMap Čínská lidová republika
de:Vorlage:Positionskarte China
en:Template:Location map China
eo:Ŝablono:Geokesto lokumilo Ĉinio
es:Plantilla:Mapa de localización de China
et:Mall:Asendikaart Hiina
fa:الگو:Location map China
fr:Modèle:Géolocalisation/Chine
he:תבנית:מפת מיקום/סין
hr:Predložak:Lokacijska karta Kina
hu:Sablon:Pozíciós térkép Kína
hy:Կաղապար:Տեղորոշման քարտեզ Չինաստան
id:Templat:Location map Cina
it:Template:Mappa di localizzazione/CHN
ja:Template:Location map of China
jv:Cithakan:Location map China
ka:თარგი:პოზრუკა ჩინეთი
kk:Үлгі:ПозКарта Қытай
ko:틀:위치 지도 중국
krc:Шаблон:ПозКарта Къытай
ku:Şablon:Nexşeya cihan Çîn
ky:Калып:АймакКартасы Кытай
lt:Šablonas:Location map Kinija
mk:Шаблон:ПозКарта Кина
mn:Загвар:Location map China
my:Template:Location map China
nds-nl:Mal:Positiekaarte China
nn:Mal:Positionskarte China
no:Mal:Kartposisjon Kina
os:Шаблон:ПозКартæ Китай
ru:Шаблон:ПозКарта Китайская Народная Республика
sco:Template:Location map China
sk:Šablóna:Geobox locator Čína
sq:Stampa:Harta Kina
ta:வார்ப்புரு:Location map China
th:แม่แบบ:Location map China
uk:Шаблон:Карта розташування Китай
ur:سانچہ:Location map China
vi:Bản mẫu:Bản đồ định vị Trung Quốc
zh:Template:Location map China
</noinclude>

Veidne:Zh-p

piņjiņs: }''}}}<noinclude>

Skatīt arī


Category:Valodu atbalsta veidnes
eo:Ŝablono:Zh-p
es:Plantilla:Zh
ja:Template:ピン音
nl:Sjabloon:Zh-p
pt:Predefinição:Zh-p
ro:Format:Zh-p
</noinclude>

Veidne:Zh-s

Vienkāršotā ķīniešu rakstība: }}}}}}<noinclude>
Category:Valodu atbalsta veidnes
fr:Modèle:Zh-s
it:Template:Zh-s
nl:Sjabloon:Zh-s
pt:Predefinição:Zh-s
ro:Format:Zh-s
</noinclude>

Veidne:Zh-t

Tradicionālā ķīniešu rakstība: }}}}}}<noinclude>
Category:Valodu atbalsta veidnes en:Template:Zh
fr:Modèle:Zh-t
it:Template:Zh-t
nl:Sjabloon:Zh-t
pt:Predefinição:Zh-t
ro:Format:Zh-t
</noinclude>

Veidne:Zh-stpw

}}}; }}}; }}}} |; Veida-Džailsa transliterācijas sistēma: }}}<noinclude>
Kategorija:Valodu atbalsta veidnes
en:Template:Zh
nl:Sjabloon:Zh-stpw
</noinclude>

Kategorija:Valodu atbalsta veidnes

Kategorija:Valodu veidnes

Cjinhuandao

Cjiņhuandao

Veidne:Āzijas galvaspilsētas

<includeonly>
Kategorija:Āzijas galvaspilsētas
</includeonly><noinclude>
Kategorija:Ģeogrāfijas navigācijas veidnes
Kategorija:Galvaspilsētu veidnes
Kategorija:Āzijas veidnes
bg:Шаблон:Столици в Азия
bn:টেমপ্লেট:এশিয়ার রাষ্ট্রসমূহের রাজধানী
cs:Šablona:Hlavní města Asie
en:Template:List of Asian capitals by region
fa:الگو:پایتخت‌های آسیا
hi:साँचा:List of Asian capitals by region
id:Templat:Ibu kota di Asia
is:Snið:Höfuðborgir í Asíu
ka:თარგი:აზიის დედაქალაქები
kk:Үлгі:Азия елордалары
ms:Templat:Ibu negara di Asia
os:Шаблон:Азийы сæйраг сахартæ
pt:Predefinição:Lista de capitais da Ásia por região
ru:Шаблон:Столицы Азии
sk:Šablóna:Hlavné mestá v Ázii
ta:வார்ப்புரு:ஆசியத் தலைநகரங்கள்
th:แม่แบบ:เมืองหลวงในทวีปเอเชีย
tr:Şablon:Asya başkentleri
uk:Шаблон:Столиці Азії
vi:Bản mẫu:Thủ đô châu Á
zh:Template:亞洲首都
</noinclude>

Rīgas "ASK" (hokejs)

HK ASK Rīga

Korejas T.D.R.

Ziemeļkoreja

Veidne:VietasKarte Azerbaidžāna

}
|name=Azerbaidžāna
| top = 42.0
| bottom = 38.2
| left = 44.5
| right = 51.0
| image = Azerbaijan location map.svg
}}<noinclude>
Category:Atrašanās vietas veidnes
az:Şablon:Yer xəritəsi Azərbaycan
ba:Ҡалып:ПозКарта Әзербайжан
be:Шаблон:На карце/Азербайджан
be-x-old:Шаблён:Лякалізацыйная мапа Азэрбайджану
bg:Шаблон:ПК Азербайджан
bn:টেমপ্লেট:Location map Azerbaijan
ca:Plantilla:Location map Azerbaidjan
crh:Şablon:Location map Azerbaycan
cs:Šablona:LocMap Ázerbájdžán
da:Skabelon:Kortpositioner Aserbajdsjan
de:Vorlage:Positionskarte Aserbaidschan
dsb:Pśedłoga:LocMap Azerbajdžan
en:Template:Location map Azerbaijan
eo:Ŝablono:Situo sur mapo Azerbajĝano
es:Plantilla:Mapa de localización de Azerbaiyán
eu:Txantiloi:Kokapen mapa/AZE
fa:الگو:Location map Azerbaijan
fi:Malline:Sijaintikartta Azerbaijan
fr:Modèle:Géolocalisation/Azerbaïdjan
he:תבנית:מפת מיקום/אזרבייג'ן
hr:Predložak:Lokacijska karta Azerbajdžan
hsb:Předłoha:LocMap Azerbajdźan
hu:Sablon:Pozíciós térkép/Azerbajdzsán
hy:Կաղապար:Տեղորոշման քարտեզ Ադրբեջան
id:Templat:Location map Azerbaijan
it:Template:Mappa di localizzazione/AZE
ja:Template:Location map Azerbaijan
ka:თარგი:პოზრუკა აზერბაიჯანი
ko:틀:위치 지도 아제르바이잔
ku:Şablon:Nexşeya cihan Azerbaycan
lt:Šablonas:Location map Azerbaidžanas
ml:ഫലകം:Location map Azerbaijan
mr:साचा:Location map अझरबैजान
ms:Templat:Location map Azerbaijan
nl:Sjabloon:Positiekaart Azerbeidzjan
no:Mal:Kartposisjon Aserbajdsjan
os:Шаблон:ПозКартæ Азербайджан
pl:Szablon:Mapa lokalizacyjna/AZE
pt:Predefinição:Mapa de localização/Azerbaijão
ro:Format:Harta de localizare Azerbaidjan
ru:Шаблон:ПозКарта Азербайджан
sah:Халыып:Location map Azerbaijan
sk:Šablóna:Geobox locator Azerbajdžan
sl:Predloga:Lokacijska karta Azerbaijan
sq:Stampa:Harta Azerbajxhani
sr:Шаблон:Location map Azerbaijan
sv:Mall:Kartposition Azerbajdzjan
szl:Muster:Mapa lokalizacyjno/AZE
tr:Şablon:Location map Azerbaijan
uk:Шаблон:Карта розташування Азербайджан
ur:سانچہ:جائے نقشہ آذربائیجان
vi:Bản mẫu:Bản đồ định vị Azerbaijan
yo:Àdàkọ:Location map Azerbaijan
zh:Template:Location map Azerbaijan
zh-min-nan:Template:Location map Azerbaijan
</noinclude>

Veidne:Val-az

}}}''<noinclude>
Kategorija:Valodu veidnes
av:Шаблон:Lang-az
az:Şablon:Lang-az
be-x-old:Шаблён:Мова-az
bg:Шаблон:Lang-az
ce:Куцкеп:Lang-az
cv:Шаблон:Lang-az
da:Skabelon:Lang-az
en:Template:Lang-az
eo:Ŝablono:Lang-az
es:Plantilla:Lang-az
fa:الگو:Lang-az
fi:Malline:K-az
gv:Clowan:Lang-az
hi:साँचा:भाषा-अज़ेरी
hu:Sablon:Azeriül
hy:Կաղապար:Lang-az
id:Templat:Lang-az
ja:Template:Lang-az
ka:თარგი:Lang-az
kbd:Template:Lang-az
krc:Шаблон:Lang-az
lez:Шаблон:Lang-az
mdf:Шаблон:Lang-az
mk:Шаблон:Lang-az
ml:ഫലകം:Lang-az
mn:Загвар:Lang-az
mr:साचा:Lang-az
ms:Templat:Lang-az
ne:ढाँचा:Lang-az
pt:Predefinição:Lang-az
ru:Шаблон:Lang-az
sah:Халыып:Lang-az
se:Málle:G-az
sh:Šablon:Lang-az
simple:Template:Lang-az
sl:Predloga:Jezik-az
sr:Шаблон:Јез-аз
sv:Mall:Lang-az
ta:வார்ப்புரு:Lang-az
th:แม่แบบ:Lang-az
tr:Şablon:Dil-az
tt:Калып:Lang-az
ur:سانچہ:Lang-az
vi:Bản mẫu:Lang-az
xmf:თარგი:Lang-az
yo:Àdàkọ:Lang-az
zh:Template:Lang-az
</noinclude>